Krišjāņa Valdemāra Ēdoles pagasta bibliotēkas vēsture
1847. gada pavasarī Ēdolē d ierodas Krišjānis Valdemārs.
Krišjāņa Valdemāra uzdevums bija kārtot muižas grāmatvedību, strādāt par skrīveri. Saglabājušies rokraksti liecina, ka viņš šo darbu veicis teicami. Tomēr daudz lielāku interesi viņš veltīja zemnieku stāvoklim Ēdoles pagastā. Ēdoles muižā strādāja mūrnieki, namdari, galdnieki, daudzi strādāja barona spirta dedzinātavās.
Jaunais muižas rakstvedis drīz vien pievērsa sev apkārtējo iedzīvotāju uzmanību. Viņš tik ļoti atšķīrās no saviem priekštečiem un citiem muižas ierēdņiem, ka daudzi viņu sāka uzskatīt par „svētu vīru”.
Savu brīvo laiku Kr. Valdemārs veltīja pašizglītībai, viņš vakarus pavadīja lasīdams. Kr. Valdemāra istabiņā stāvēja tiem laikiem reti sastopama parādība – grāmatu plaukts. Lai gan viņa grāmatu krājums bija neliels, tomēr jaunieši sāka par tām interesēties, un Kr. Valdemārs labprāt tās deva lasīt vietējiem iedzīvotājiem. Sākumā šī grāmatu izsniegšana noritēja pašplūsmas ceļā no rokas rokā, grāmatas ņēma muižas ierēdņi, tuvāk muižai dzīvojošie jaunieši. Kr. Valdemāra nodoms bija izsaukt un ierosināt tieksmi lasīt grāmatas. Viņam mājās grāmatas bija gan latviešu, gan krievu valodās, gan arī vācu valodā. Tādēļ Kr. Valdemārs regulāri aicināja pie sevis jauniešus, kopā viņi iztirzāja izlasīto grāmatu saturu, grāmatās paustās idejas. Pulcējoties kopā tika apspriests arī zemnieku stāvoklis, sarunās izskanēja protests pret baroniem, to patvaļu un varmācību. Tā tolaik Ēdolē izveidojās neliels pašizglītības pulciņš.
Muižā izplatījās tenkas, ka jaunekļi kaļot plānu sazvērestībai pret baroniem. Lai izvairītos no šādām runām un baumām, kā arī lai stiprinātu pulciņa saliedētību Kr. Valdemārs nolēma dibināt ”Baltijas jūras izsmelšanas biedrību”. Šinī jautājumā Kr.Valdemāru atbalstīja muižkungs Lepevičs un Valdemāra jaunības dienu draugs Andrejs Spāģis. Kopīgi viņi izstrādāja biedrības statūtus. Biedrības uzdevums bija izpumpēt Baltijas jūru, lai tās ūdeņus novadītu uz Sahāras tuksnesi un padarītu to auglīgu.
Biedrības zīmogā bija Āfrikas lauva, kas skriedams pa tuksnesi nes lielā pumpja plānu. Biedrības biedri vēl tolaik valkājuši dzelzs gredzenus.
„Jūru izsmelt nav iespējams”, vācu kungi domāja, šādas biedrības mērķi nav nopietni ņemami, lai jau tie Ēdoles puiši drusku pablēņojas, nevienam no tā nekāds ļaunums nevar celties. Ar šo jūras izsmelšanas biedrības masku Kr. Valdemārs aizsedza centienus, kurus muižniecība nedrīkstēja redzēt un zināt. Biedrības mērķis bija cīnīties par latviešu tautas brīvību. Biedrības sanāksmes notika uz Dzirnavu ezera saliņas, lai kāds nenoklausītos par ko patiesībā runā biedrībā. Tika pat rakstīti protokoli, lai būtu ko parādīt kontrolieriem. Biedrības sapulces notika no darba brīvajā laikā sestdienās un svētdienās. Sapulcēs atskanēja draudi muižniecībai, solījumi cīnīties par Latvijas brīvību. Sapulcēs pulcējās kalpi un nabadzīgākā zemnieku jaunatnes daļa, sākotnējie Kr. Valdemāra lasītāji – muižas ierēdņi, izņemot Lepeviču .
Dzirnavu ezera saliņa ir maza saliņa pašā ezera vidū, ko barons licis uzbērt un nostiprināt, kad uzpludinot Vankas upi izveidoja ezeru. Zaļo koku pudurīti ezera viducī vēl šodien ēdolnieki sauc par Krišjāņa Valdemāra saliņu (attēlā).
Kr. Valdemāram rūpēja latviešu tautas izglītība, viņš zināja kāda nozīme cilvēka un tautas dzīvē ir grāmatām. Kr. Valdemārs aicināja: „Tad nu, zēni ganiņi, kad jūs spriņģēt beiguši, ķersimies pie grāmatām, – Ak tad Dievam patīkam”
Kr. Valdemāra grāmatu lasītāju pulciņš auga ar vien lielāks. Drīz vien visas viņa personīgās grāmatas bija izlasītas un radās doma, ka Ēdolē dibināma latviešu grāmatu bibliotēka. Kādā biedrības sēdē Kr. Valdemārs ieteica dibināt šādu bibliotēku, pulciņa locekļi atbalstīja šo priekšlikumu un ierosināja vākt ziedojumus grāmatu iegādei.
Īsā laikā grāmatu iegādei tika savākti 70 rubļi, kas bija liela summa nabadzības un bada laikā.
Lielākas grūtības sagādāja jautājums, kur grāmatas novietot, lai par tām neuzzinātu barons. Vairākas vietas, skrīvera māja, muižkunga kanceleja, nebija piemērotas, jo atradās barona tuvumā, kas bija bīstami. Bija jāatrod vieta, kas būtu lasītājiem viegli un ērti pieejama, ko pagasta iedzīvotāji bieži apmeklē.
Kr. Valdemārs ierosināja bibliotēku iekārtot baznīcas ģērbkambarī, jo cerēja uz vietējā, progresīva mācītāja Kārļa Šmita atbalstu. Mācītājs bija tam laikam progresīvs cilvēks.
K. Šmits ar pseidonīmu Ēdoles Kārlis publicējās ‘Latviešu Avīzēs’’, vēlāk arī „Pēterburgas Avīzēs”. Viņš bija labs draugs Kr. Valdemāram
Vēlāk Valdemārs rakstīja, ka viņam Ēdolē laimējās 1848. – 1849. gados tādu krātuvi ietaisīt pat baznīcas ģērbkambarī, kas lasītājiem bij par vieglumu; lai gan tāda iekortelēšana cienīgam baznīckungam nebija īsti pa prātam, taču iespējām salīgt, jau tādēļ, ka tādu tautas darbu aizliegt katram nākas grūti.
Tautas priekšā mācītājs K. Šmits piekāpās un atļāva grāmatu krātuvi ierīkot baznīcā. Tā 1848. gada 23. aprīlī, Lieldienās (pēc vecā stila 11. aprīlī) Ēdoles baznīcā tika atvērta pirmā pašu latviešu dibināta bibliotēka. Baznīcas ģērbkambara skapī bija novietotas grāmatas. Maksa par vienas grāmatas lietošanu bija viena kapeika, pavisam trūcīgiem nebija jāmaksā. Lasītāji bez kapeikas kabatā – kalpi un nabadzīgo zemnieku jaunatne, kas pulcējās ap Kr. Valdemāru, bija pirmās bibliotēkas lasītāji un arī atbalstītāji. Lai gan šiem lasītājiem 1 kapeika bija liela bagātība, tomēr dažs labs, atraudams kumosu no mutes, taupīja naudu grāmatu iegādei. Bibliotēku fonda pilnveidošana ir viens no bibliotēkas attīstības pamatnosacījumiem. Ēdolnieki savai jaunajai krātuvei vāca ziedojumus. Otrajā bibliotēkas gadā tās paplašināšanai tika saziedoti 25 rubļi. Šo naudas summu toreiz izdevās savākt bez īpašas uzrunāšanas. Ēdoles brīvbibliotēka bija spilgts piemērs Kr. Valdemāra demokrātiskajiem uzskatiem un spējai realizēt šos uzskatus dzīvē.
Kr. Valdemārs atceras: „ It kā bites uz medu – tā uzkrita 1848. un 1849 gadā lasītāji Ēdolē grāmatu krātuvei, ko man laimējās caur siltu un aukstu gaismas draugu dāvanu iesaistīt; lasītāji dabūja grāmatas par velti lasīt, jo jauniem ziņkārīgiem lasītājiem uz zemes reti atrodas grasis kabatā”
Bibliotēkas dibināšana pagastā izsauca lielu sajūsmu. Bibliotēka radīja interesi, tā kļuva ļoti populāra, daudzi baznīcā ieradās galvenokārt pēc grāmatām. Kr. Valdemārs Ēdolē nodibināja arī laicīgo kori. Koris arī ieguva lielu atzinību un atbalstu visā Lejas Kurzemē. Kr. Nesaskaņas ar baronu bija tik lielas, ka Valdemārs bija spiests no Ēdoles aiziet. Iespējams, ka viens no Valdemāra aiziešanas iemesliem bija arī barona kaitināšana. Valdemārs bija izkalis baronu kapličas atslēgas dublikātu un tumšos vakaros tur mēdza staigāt ar vējlukturi.
Viņa lielais celmlauža darbs tomēr bija ļoti nozīmīgs. Ēdoles jaunieši turpināja lasīt grāmatas, atcerējās Kr. Valdemāra gaišās domas, ka latvietim nākotnē jākļūst brīvam. Ne jau Baltijas jūru Kr. Valdemārs gribēja izsmelt Ēdolē, bet gan tumsonības jūru izsmelt latviešos, kas toreiz bija nepārredzami liela un plaša.