Pirmās ziņas par Ēdoli
Ēdole ir sena apdzīvota vieta. Sākotnēji Ēdolē dzīvojušas somu-ugru ciltis, 9. gadsimtā Ēdoles teritoriju pārņēma kurši. Pirmoreiz rakstos Ēdole minēta 1230. gadā, kad kuršu ķēniņš bija spiests noslēgt līgumu ar pāvesta licelegātu par kristīgās ticības ieviešanu. Vairāk ziņu par kuršiem un līdz ar to arī Ēdoli ir no 13.gadsimta, kad vācu ordenis iebruka Piebaltijas zemēs un tās iekaroja. 1253.gadā, sadalot Livonijas zemes starp ordeni un bīskapu, Ēdole nonāca bīskapijas varā un ietilpa Piltenes bīskapijā. Reizi pa reizei kurši centās sacelties un nokratīt iebrucēju varu, taču nesekmīgi.
Tad kā savas varas simbolu un atbalsta punktu pret nemierniekiem, Piltenes bīskapijas domkapituls Ēdolē uzcēla pili – cietoksni. Tā celta no 1264. līdz 1276.gadam. Celšanā bija jāpiedalās pašiem ēdolniekiem. Kā stāsta, pilskalna uzbērumu viņi sanesuši ar muldiņām, maisiem un priekšautiem.
Baronu Bēru valdīšanas laiki
1561.gadā Ēdolē sāka valdīt baronu Bēru dzimta. Ulrihs Bērs Ēdoles pili un citas muižas ieguva savā īpašumā, atteikdamies no Piltenes bīskapijas mantošanas tiesībām. Baronu Bēru dzimtas „paspārnē” ēdolnieki dzīvoja apmēram 360 gadus, tā bija pēdējā Ēdoles kungu dinastija.
Bēri bijuši dažādi, par viņiem ļaužu atmiņās saglabājušies dažādi nostāsti. 1622.gadā Johans Zigismunds ticības ienaida dēļ noslepkavoja savu tēvu Verneru Bēru un aizbēga uz ārzemēm. Lai izpirktu brāļa noziegumu, Johans Didrihs 1647.gadā uzcēlis Ēdolē baznīcu melnos toņos un nosaucis to par Grēku izpirkšanas baznīcu.
Visspilgtāk ļaužu atmiņās ir palicis Ādolfs Verners Bērs, ko ļaudis bija iesaukuši par „trako Bēru” dēļ viņa nežēlīgās attieksmes pret zemniekiem. Līdz dzimtbūšanas atcelšanai zemnieki dzīvoja kā vergi. Ādolfa valdīšanas laikā Ēdolē un tās apkārtnē tika uzceltas daudzas ēkas: 
Mātru un Ēdoles spirtnīcas, magazīnas klēts, doktorāts, skolas nams, labības žāvētava, ūdens un tvaika dzirnavas, ķieģeļnīca un citas. Pārbūvēta pils, aizsprostota Vankas upīte, lai celtu papīra fabriku. Bērs sarausa lielu bagātību, bet zemniekiem klājās ļoti grūti. Daudzus zemniekus izlika no savām mājām, un Bērs tur ierīkoja savas muižas – Posta, Šarlotes, Mātru, Parūžu, Sluķu, Lēpicas, Kāpu, Sembu un citas.
Par labo baronu tika saukts Aleksandrs Bērs, pie viņa uz pili zemnieki gājuši bez bailēm.
Kā pēdējais Ēdoles pili apmeklējis 14. Bēru dzimtas pārstāvis Ulrihs fon Bērs, kas ir labā barona Aleksandra dēls.
Līdz dzimtbūšanas atcelšanai – 1817.gadam – zemnieki dzīvoja kā vergi.
Mūra baznīca Ēdolē uzbūvēta gotiskajā stilā 1648. gadā. Ar to saistās traģisks stāsts. 
1623. gadā ticības nesaskaņu dēļ Ēdoles muižas īpašnieku Verneru Bēru nogalināja paša dēls. Baznīcu esot cēlis otrs dēls Johans Ditrihs, kurš licis sevi apglabāt zem baznīcas sliekšņa, lai izpirktu grēkus. 
Baznīca celta grēku nožēlošanai – gan manierisma stilā veidotais altāris, gan kancele un muižnieku loža ir melnā krāsā ar zeltījumu, bet uz altāra atgādinājums: „Atceries nāvi.”
Ēdolniekiem bija jāpārdzīvo arī kara vētras. 1579. gadā Ēdolē iebruka poļu karaspēks, bet pili tomēr neieņēma. 1710.gadā zviedri no Kaķīšu ezera krasta apšaudīja Ēdoli. 1810.gadā laupīdams Ēdolei cauri gāja franču karaspēks. Pēc kariem vienmēr sekoja slimības. 1847.gadā no bada, holēras un mēra ļaudis miruši bariem.
Kurzemi 1795.gadā pievienoja Krievijai, kur 19.gs. sākumā sākās nozīmīgu reformu laiks. Notika gan valsts pārvaldes, gan izglītības reforma. Pēc reformas, kas saistīta ar dzimtbūšanas atcelšanu 1817.gadā, noteica, ka katrā pagastā atverama vismaz viena pagastskola.
Skolas dibināšana
Par skolas pirmsākumu uzskatāms 1822.gada 22.aprīlis Tā ir viena no vecākajām lauku skolām Kuldīgas novadā – pirmā latviešu skola Kurzemē. Skola darbu uzsāka Ēdoles barona Bēra speciāli šim nolūkam celtajā ēkā. Barons pircis mācību grāmatas un citas vajadzīgas skolas lietas, maksājis daļu algas skolotājam. Vēlākajos gados šajā ēkā atradās pagasta telpas un cietums.
Skolas sākumā skolēnu skaits bijis 20 skolēni ziemā un 10 skolēni vasarā. 1832.gadā nelielais skolas nams kļuvis par šauru. Tā vietā uzcelta mūra ēka ar kārniņu jumtu. 1841.gadā Ēdoles skolā mācījušies jau 150 skolēni.
Krišjāņa Valdemāra darbība Ēdolē
Uz gaišāku dzīvi ēdolniekus mudināja Krišjānis Valdemārs, kurš Ēdolē pavadīja gadu (1847.-1848.), strādādams pilī par rakstvedi. Viņš paspēja izdarīt daudz: pārveidoja tiesāšanas kārtību, pulcināja un mudināja jauniešus apgūt zināšanas, iekārtoja Ēdolē pirmo latviešu lauku bibliotēku, kopīgi ar skolotāju Zēbergu noorganizēja laicīgo kori, cīnījās arī pret žūpību.
Zemnieku cīņas par savām tiesībām
Visu pārestību un nežēlību rezultāts bija zemnieku nemieri. Vislielākie tie bija no 1866. līdz 1869.gadam. 1870. gadā Ēdolē tika atceltas muižas klaušas. Zemniekiem mājas sāka izrentēt uz 12 gadiem. Rentes noteikumi bija jāpilda visos sīkumos, jo zemniekus par rentes noteikumu nepildīšanas varēja izlikt no mājām. Zemniekos augtin auga neapmierunātība.
1900.gads nāca ar revolucionārām idejām. 1905.gada pavasarī Kuldīgas apriņķa pagastos un muižās tika izplatīti LSDSP CK uzsaukumi ar aicinājumu sākt cīņu par zemnieku politiskajām un ekonomiskajām tiesībām. Ēdoles pagasts bija pirmais, kur ar baznīcas demonstrāciju 1905.gada vasarsvētkos tika aizsākta jauna darbaļaužu cīņas forma novadā. 13.decembrī tika aizdedzināta Ēdoles pils, ugunsgrēks turpinājās visu nakti. Dažas dienas vēlāk pienāca ziņa par soda ekspedīcijas ierašanos, sākās nežēlīga revolucionāru sodīšana.
Kolhozu laiki
Pēc kara tiek veikta zemes reforma, zemi saņēmuši 53 jaunie darba zemnieki, darbojas MZIP ( mašīnu, zirgu iznomāšanas punkti).
1948. gadā Ēdoles pagasta zemnieki dibina savu pirmo kolhozu ar 296 ha kopplatības, par priekšsēdētāju ievēlot Andžu Lūciņu- tas ir sākums Mičurina vārdā nosauktajam kolhozam. 1950. gadā pievienojās vēl 6 citi jaunizveidojušies Ēdoles pagasta kolhozi – „Gaišais ceļš”, „Krišjānis Valdemārs’, „Stahanovietis”, „Avots”, „Saulesstars”, „Pionieris”, kopējā kolhoza platība sasniedza 4840 ha.
1966. Gadā Mičurina kolhozs tika pārdēvēts par kolhozu Ēdole.
Nākošā lielā apvienošanās notika 1975. gadā, kad kolhozam „Edole” pievieno kolhozu „Īvande”.
1989. gadā Īvande atvienojas no kolhoza”Ēdole”.
1992. gadā kolhozu pārveidoja par paju sabiedrību “Ēdole”
2001. gadā uz paju sabiedrības bāzes izveido SIA “Ēdoles druvas”
Ēdoles pagasta administratīvās teritorijas veidošanās un pārmaiņas
1935. gadā Ventspils apriņķa Ēdoles pagasta platība bija 162,5 km² un tajā dzīvoja 2191 iedzīvotājs.
1940.gada jūnijā Latvijā ienāca krievu karaspēks, tika nomainīti arī pagastu vecākie. Zemes ierīcības komitejas realizēja agrārās reformas. Valdība jaunajiem darba zemniekiem sniedza atbalstu ar sēklu, kredītiem, darbojās mašīnu un traktoru stacijas un mašīnu – zirgu iznomāšanas punkti. Tā, 1941.gadā Ēdoles pagastā ieplānoja plašus kredītus govju un darba lopu iepirkšanai, ēku celtniecībai. Mašīnu – zirgu iznomāšanas punkts Ēdoles pagastā tika izvietots „Sluķos”, vēlāk „Liellankās”.
1940.gada novembrī nodibinājās pagastu izpildkomitejas, jauniešu organizatoriskajā darbā piedalījās komjaunieši un pionieri.
1941.gada jūnijā arī Ēdolē piedzīvoja fašistiskās Vācijas iebrukumu Latvijā.
1945. gadā pagastā izveidoja Ēdoles, Kāpu un Tērandes ciema padomes.
Ēdoles ciems ietilpis Alsungas (1949-1956) un Kuldīgas (pēc 1956. g.) rajonos. Ēdoles ciemam 1951. gadā pievienoja likvidēto Kāpu ciemu un Tērandes ciema Mičurina kolhoza teritoriju, 1977. gadā – likvidēto Īvandes ciemu.
1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu.
1992. gadā no Ēdoles pagasta atdalījās Īvandes pagasts.
2009. gadā Ēdoles pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Kuldīgas novadā.