17. novembrī kultūras namā visiem ēdolniekiem bija iespēja kopīgi nosvinēt mūsu valsts 98. dzimšanas dienu.
Plaši apmeklētajā pasākumā mūs priecēja skolas deju un vokālie kolektīvi, mūzikas skolas bērni, deju kolektīvi “Sprigulis” un “Muduri”, ansamblis “Nova”.
Kā jau ierasts, sveicām arī mūsu pagasta iedzīvotājus. Ēdoles pamatskola sveica gada skolnieku – Dāvi Bambālu.
Kā pagasta goda pilsoni sveicām Uldi Zemzaru – par mūža ieguldījumu peldēšanas sporta attīstībā un popularizēšanā mūsu valstī. Uldis Zemzars šobrīd dzīvo Ēdolē, bet 65 savas dzīves gadus viņš ir atdevis Latvijas peldēšanas sportam, strādājot gan kā peldēšanas treneris, kas izaudzinājis daudzus augsta līmeņa peldētājus, gan kā peldēšanas sporta funkcionārs, gan kā peldēšanas sporta pētnieks un publicists.
Šogad sveicām Ēdoles pagasta sakoptāko sētu saimniekus:
Daini un Ināru Veinbergus no “Priedēm”
Dainu un Aldi Brūkļus no “Dumbrājiem”
Inesi Mūrnieci no “Silavām”
Mārīti un Imantu, Kristu un Mārtiņu Puškundžus no “Amatām”.
Pārvaldes vadītājas Andas Uplejas uzruna:
Labvakar!
Sveicu visus, kuri šeit pulcējušies, mūsu valsts 98. dzimšanas dienā!
Latvijas valsts ir dzimusi pašā tumšākajā gada mēnesī – novembrī. Un mēs visi ar sveču iedegšanu, valsts karogu izkāršanu pie savām mājām un labām domām par savu valsti ik gadus varam šajā tumšajā laikā ienest svētku noskaņojumu un gaismu.
Tāpat kā koks nevar augt bez saknēm, tā tauta nevar attīstīties bez savas vēstures zināšanas. Tādēļ ik gadu valsts dzimšanas dienā mēs atceramies šos 98 garos gadus, kurā mūsu valsts ir veidojusies un augusi.Ir bijuši dažādi laiki.
Mēs dzīvojam laikā, kad zūd robežas starp daudzām valstīm, un liela daļa vairs nesajūt piederību savai zemei, bet jūtas kā pasaules pilsoņi.
Mēs dzīvojam nemierīgā laikā – procesi pasaules politikā – Lielbritānijas izstāšanās no ES, negaiditais ASV vēlēšanu iznākums, bēgļu pieplūdums Eiropā, arī mums, mazajām tautām, rada bažas par mierīgu nākotni. Pasaulē izveidojusies situācija, kad bagātajās valstīs zūd ģimeniskās vērtības un bērnu skaits samazinās, kamēr nabadzīgajā pasaules daļā, starp musulmaņiem, iedzīvotāju skaits strauji pieaug un viņi meklē jaunu dzīves telpu. Šobrīd ir izaugusi vesela paaudze, kas nav piedzīvojusi karus un represijas, tādēļ mūsos ir nostiprinājusies pārliecība, ka viss jau būs labi, ja tik būs pieteiekami daudz naudas.
Paskatoties uz daudzām pārtikušām Eiropas valstīm, kurām gribam līdzināties, redzam, ka aiz ārējās bagātības slēpjas milzīgs garīgs tukšums- vientuļi cilvēki, homoseksuālu attiecību cildināšana, ģimenes bez bērniem, dzīšanās pēc naudas un baudām, kas nesniedz piepildījumu, neveselīga pārtika, piesārņota daba. Izrādās, ka ne jau naudā, lielās mājās un dārgās mašīnās rodama laime.
Ja tagad rastos vajadzība aizstāvēt mūsu valsti, vai mēs būtu tam gatavi? Pēdējos gados strauji pieaug jauniešu skaits, kuri iestājas Zemessardzē un ir gatavi kalpot Latvijai. Tai pašā laikā ir ļoti daudz to, kas vieglākas dzīves meklējumos dodas prom no Latvijas un pie pirmajiem nemieriem mierīgu sirdi ārceltos uz drošāku vietu.
Kas tad rada šo atšķirīgo attieksmi pret savu zemi?
Uzklausot savu vecāku un vecvecāku stāstus mēs redzam, ka mūsu valsts ir piedzīvojusi daudz grūtākus laikus kā šobrīd – karš, represijas, kolhozu pirmie grūtie gadi, bet arī šajos laikos mūsu priekšgājēji ir mācējuši izdzīvot savā zemē, kopīgi atpūsties un priecāties un audzināt bērnus kuplās ģimenēs.
Šobrīd mēs tik bieži no ārzemniekiem dzirdam, ka mēs, latvieši, pārāk bieži staigājam drūmām, raižpilnām sejām un nemākam uzsmaidīt cits citam. Ar katru gadu samazinās iedzīvotāju skaits pagastā un skolnieku skaits skolā. Mēs dzīvojam arī laikā, kad daudzi atceras tikai par savām tiesībām, kritizē valdību un bieži lieto vārdus … man pienākas.
Latviešiem ir ļoti labs teiciens – ko sēsi to pļausi.
Lai mūsu valsts uzplauktu, mums ir jāmāk ne tikai prasīt no tās, bet arī dot. Ja mēs godprātīgi strādāsim, maksāsim nodokļus, kopsim savas sētas, ar mīlestību audzināsim bērnus, atbalstīsim tos savus līdzcilvēkus, kuri piedzīvo kādas grūtības, vai vienkārši uzsmaidīsim cits citam un pateiksim kādu labu vārdu -arī mēs paši sajutīsimies labāk un to pašu varam sagaidīt arī pretī. To mēs labi varam sajust labdarības akcijās. Man prieks, ka mūsu skola – par to mēs pārliecināsimies arī šā vakara gaitā, cenšas mūsu bērnos ieaudzināt mīlestību uz savu valsti, svinēt dažādus valsts svētkus, dzīvot ekoloģiski – tā lai arī mūsu pēcnācēji varētu dzīvot tīrā vidē..
Stipru valsti veido stipras ģimenes. Un nav tik svarīgi, kādu svinēšanas veidu mēs izvēlamies – kopīgu svētku salūta noskatīšanos, svecīšu aizdegšanu, kopīgas svētku pusdienas vai koncerta apmeklējumu – galvenais ir kopīgas sarunas un kopā būšana.
Es mīlu savu zemi, mīlu šo laiku, kurā dzīvoju un novēlu arī jums visiem, lai vairāk būtu ģimeņu, kurās nedusmojas uz savu valsti un neplāno to pamest, bet kurās mīlētu savu Latviju, būtu gatavi to aizstāvēt un svinētu tās dzimšanas dienu.
Jo Latvija – tā ir ne tikai pleķītis pasaules kartē, tie esam mēs visi kopā.
Tādēļ es ceru, ka noklausoties šodienas koncertu, mēs katrs aiznesīsim šo svētku sajūtu uz savām mājām.
DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!